Pauļa Zolta rota
Pirms 105 gadiem šinī laikā mūsu dzimtenē norisa visasākās cīņas pret sarkanajiem iebrucējiem. Visdramatiskākās cīņas izvērtās 1919. gada 19. maijā Kaugurciemā pie Slokas, kur, cīnoties pret milzīgu pārspēku, Latvijas armija palika uzvarētāja.
Šeit šo cīņu dalībnieka Kārļa Tirāna īsas atmiņas:
Kapteiņa Zolta rotas izcelsme ir Liepājas Kara osta, kad tur 1919. g. sākumā tika formēta Pirmā Kurzemes sapieru rota. Šīs rotas komandieris bija kapteinis Vecpuisis. Rotas sastāvs komplektējās no Liepājas pilsētas un apkārtnes lauku jaunekļiem— strādnieku šķiras. Rotas vīru lielākais vairums bija tērpušies pēc "savas modes", jo formas tērpu nebija, tādēļ skats bija amizanti raibs. Tāpat ēdienu katliņu nebija. Dažam to aizvietoja skārda šķīvis, konfekšu skārda bundža, bet citiem māla puķu podiņi, kuru apakšējie caurumi bija aizbāzti vai nu ar korķiem vai koka tapiņām. Lai arī bija daudz nepatīkamu trūkumu, tomēr garastāvoklis visiem puišiem bija možs, un rotā valdīja tā saucamais karātavu humors un savstarpēja cauri iznešana. Bet neviens nejutās ne apvainots, ne arī apbēdināts. Visos valdīja kāda neizteicama pacilātība un sajūsma. Pēc īsām militārām ierindas un citām apmācībām rota bija sagatavota frontei.
Pēc neilga laika rota saņēma pavēli sagatavoties aizbraukšanai. Izvadīšana no Liepājas bija jūsmīga. Visa Liepāja bija trauksmainā garastāvokli. Vilcienam sākot kustēties, visos vagonos, it kā kāda burvja diriģenta zizlim paklausot, atskanēja valsts himna — Dievs, svētī Latviju. Vilciens negāja līdz Jelgavai. No Krimūnu stacijas rota tālāk gāja kājām. Kalnciemā kādās mežsarga mājās rota apmetās pirmajā pasaules karā celtajās barakās. Tur rotai vajadzēja izpildīt frontes aizmugures apsardzības dienestu un naktīs iet pa diviem patruļās. Šajā apvidū jau valdīja frontes apstākļi. Pēc kāda laika rotu pārvietoja uz Kazupes muižu, kur to sadalīja. Viena daļa palika sapieru rotā, bet otra daļa tika ieskaitīta trešā atsevišķā bataljonā kā otrā rota. Bataljonu komandēja plkv. ltn. Bruņinieks, bet vēlāk komandēšanu pārņēma plkv. ltn. Pommers.
Par otrās rotas komandieri bija apstiprināts kapteinis Paulis Zolts — no Studentu rotas. Zolts bija vidēja auguma, padrukns, apmēram 40 gadus vecs. Viņš audzēja ūsas un zoda bārdu, lietoja acenes - pensneju. Bija gaitā pagauss, nosvērts, kluss. Nekad no viņa netika dzirdēti skarbi militāri vārdi. Aizrādījumus, brīdinājumus viņš vienmēr izteica klusā, tēvišķīgā balsī, pie tam bieži smaidīdams. Viņš saprata mūs, kas bijām vēl tikpat kā pusaudži, nākuši no skolas sola un vecāku mājas siltā pavarda. Marta pēdējā dienā rota kpt. Zolta vadībā atstāja Kazupes muižu un pārvietojās uz Sloku. Sapieru rota palika Kazupes muižā. Slokā rota ieņēma aizstāvēšanās pozīcijas, novietojoties Slokas fabrikas ēku korpusos. Ierakumu līnija atradās fabrikas pagalmā, žoga iekšpusē. Posteņi dienā stāvēja ārpusē uz smilšu kāpām, bet naktī — slēpnī — kāpu piekājē priežu jaunaudzē apm. 300 m no ierakumiem. Šajā sektorā rotai nācās vairākkārtīgi izcīnīt atvairīšanas kaujas pret uzbrūkošo ienaidnieku. Drīz rota saņēma pavēli ieņemt kaujas ierakumus Kaugurciemā, nomainot Studentu rotu. Kaugurciemā Zolta rotas komandējošais sastāvs bija šāds: Pirmo vadu komandēja ltn. Griķis, otro vadu — vltn. Grīntāls, trešo vadu — ltn. Ķincis. Vadi izvietojās pa ciema zvejnieku mājām. Rota bija apbruņota ar krievu sistēmas šautenēm, krievu sistēmas ložmetējiem — makšiem, patšautenēm un rokas granātām. Sākumā arī šeit rotai vajadzēja izcīnīt vairākas atvairīšanas kaujas pret uzbrūkošo pretinieku.
Ausa kluss un saules apmirdzēts svētdienas, 1919. g. 18. maija rīts. Bet piepeši šo svinīgo svētdienas un dabas klusumu šķēla neskaitāmu šauteņu un ložmetēju spalgie šāvieni. Slēpdamās aiz kāpu pauguriem un priedītēm, otrā vada ierakumiem tuvojās pelēkrūzgana cilvēku masa. Tās priekšgalā kāds slaida auguma vīrs ar revolveri rokā sauca: uz priekšu biedri, biedri urrā, uz priekšu! Un šai kritiskajā brīdī sākās Paula Zolta rotas traģēdija. Nakts no 17. uz 18. maiju bija vētraina un rotas automātiskie ieroči bija pieputināti ar smalkajām jūrmalas kāpu smiltīm, tie sāka sprauslot, līdz pēdīgi apklusa. Šautenēm sāka aptrūkt munīcijas. Steigā piegādātās patronas nederēja, jo bija vācu. Pretinieks, juzdams, ka aizstāvju ieroču uguns kļūst aizvien vājāka, saraustīta, neatvairāmi tuvojās Zolta rotas ierakumiem.
Kaujas laikā ltn. Ķincim izšāva abas acis, vltn. Grīntālu smagi ievainoja. Rota,
palikusi bez munīcijas, bija spiesta atkāpties. Pie zvejnieka Bunga mājas kapteinis Zolts
paskaidroja kareivjiem - ja rota neatgūs savus ierakumus, tad ir pārrauta visa
fronte un ielenkumā paliek pārējās kaimiņu rotas. Tad daudzbalsīgi atskanēja
saucieni: "Mums vēl ir naži!" Un rotas vīri, ar kpt. Zoltu priekšgalā,
pārgāja prettriecienā ar durkļiem. Sākās visdramatiskākā un nevienādākā cīņa
Latvijas atbrīvošanas cīņu vēsturē. Cīņā krita kpt. Zolts, vltn. Grīntāls,
kareivji: Šiliņš, Melvags un Pūlītis. Kritušos apbedīja Ķemeru kapsētā, bet
vēlāk kpt. Zoltu un vltn. Grīntālu pārveda un apbedīja dzimtās vietas
kapsētā: Zoltu —Mazsalacas kapsētā, Grīntālu Kuldīgas kapsētā. Ltn.
Ķincis izārstējās, bet acu gaisma zuda uz mūžu.
Slokas pilsētas valde un iedzīvotāji pateicībā par Slokas aizstāvēšanu kpt.
Zoltam un kritušiem karavīriem cīņas norises vietā - Kaugurciemā uzcēla pieminekli
ar kritušo karavīru vārdiem.