Gustavs Rauskiņš
Karavīrs, rakstnieks, mācītājs
Gustavs Aleksandrs Rauskiņš (liet. Gustavas Aleksandras Rauskinis) dzimis 1902. 23.novembrī (pēc Mazsalacas baznīcas grāmatas 23.11.1901.) Mazsalacas (Valtenberģu) pag. Mežmuižā, miris 1979. 18. martā Eltišķos, Lietuvā.
Tēvs Gusts Rauska (Rauske), māte Minna Marija Pēkšēns dzīvoja Valtenberģu pagasta Mežmuižā (tagad Ramatas pagastā). 1906. gada 5. maijā, kad Gustavam bija 5, bet brālim Kārlim 3 gadi, nomira tēvs. Palikusi bez apgādnieka, ģimene bija spiesta pārcelties uz Valtenberģu pagasta Zilpaušiem. Vēlāk savu dzīvi Zilpaušos Gustavs Rauskiņš aprakstīs atmiņu stāstā "Manas baltās dienas", kas 1927.-1928. gados ar turpinājumiem tika publicēts laikrakstā "Daugavas vārds".
Gustavs Rauskiņš mācījies Valtenberģu pagasta Rauskas un Raganskolā, pēc tam Mazsalacas elementārskolā.
1919. 16. VI Mazsalacas komandantūras jaunākais rakstvedis,
1919. 11. X Mazsalacas izlūku nodaļas karavīrs,
1919. 01. XII Cēsu izlūku nodaļas karavīrs,
1920. 22. III atvaļināts no karadienesta,
1920. gadā beidzis Mazsalacas ģimnāziju,
1920. 15. XI Kara skolas kājnieku nodaļas kadets,
1922. 01. IX beidzis Kara skolu un paaugstināts leitnants pakāpē,
1922. 01. IX Rēzeknes kājnieku pulka Ložmetēju I komandas virsštatā,
1923. apbalvots ar Latvijas atbrīvošanas kara piemiņas zīmi,
1924. 27. VIII Rēzeknes kara apriņķa pārvaldes saimniecības daļas darbvedis,
1926. 13. I Rēzeknes kājnieku pulka III rotas jaunākais virsnieks,
1926. 02. Rēzeknes kājnieku pulka X vada komandieris,
1927. 17. XI paaugstināts virsleitnanta pakāpē (pavēle izd. 1927. IX 01.),
1929. 01. V atvaļināts no Latvijas armijas pēc paša vēlēšanās,
1932. gadā beidzis Teoloģijas studijas Rīgā Latvijas universitātes teoloģijas fakultātē,
1933./1946. Eltišķu ev. lut. draudzes mācītājs Lietuvā,
1939. gadā apbalvots ar Atzinības Krustu,
1946./1955. notiesāts uz 10 gadiem un izsūtīts uz Sibīriju,
1954/1979. Eltišķu ev. lut. draudzes mācītājs Lietuvā.
Dienesta laikā, Rēzeknē laika posmā no 1926 līdz 1929. gadam G. Rauskiņš saraksta 4 lugas:
1926. gadā: "Sirds kad liesmo.";
1927. gadā: "Laimīgie manevri". (dramatiska etīde).
1928. gadā: "Seržanta līgaviņa". (kāzu dziesma).
Pēc atvaļināšanās no armijas G. Rauskiņš pievēršas teoloģijas studijām un iestājas Rīgas evaņģēliski luteriskajā seminārā, kuru pabeidz 1933. gadā, tika ordinēts par mācītāju un no Latvijas nosūtīts palīgā plašās Šauļu evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājam Teodoram Kupferim (Teodoras Kupferis). Līdz ar to Šauļu ev. lut. draudze tika sadalīta un Gustavs Rauskiņš kļuva par 1933. gadā dibinātās (no Šauļu draudzes atdalītās) Eltišķu evaņģēliski luteriskās latviešu draudzes (Alkiskiu evangeliku liuteronu kongregacija) pirmo mācītāju.
Tajā pašā gadā Eltišķos tika paplašināta kapsēta, sakārtota tās apkārtne un uzcelts žogs. Lietuvas valsts piešķīra papildus 0,5 ha lielu priežu meža gabalu. Kokus nocirta ar varas iestāžu palīdzību, bet latviešu kopiena ar saviem spēkiem izrāva celmus, nolīdzināja bedres un apjoza jauno zemes gabalu ar akmens žogu. Gustava Rauskiņa māte Marija un mātes māsa Ilze Pēkšēns arī pārcēlās uz Eltišķiem. Minna Marija Rauskiņš vadīja Eltišķu draudzes dāmu komiteju.
Eltišķu muiža zināma jau no 17. gadsimta. Ap 1820. gadu vairāki latvieši pārnāca uz Eltišķiem no Džukstes ciema, Jelgavas apriņķī (Kurzemes guberņā). Eltišķu latviešu kopiena bija labi organizēta un saliedēta. Jau 1898. gadā tika atvērta pamatskola, kuras skolotājs Fricis Krūmiņš bija arī aktīvs sabiedriskais darbinieks. 1906. g. tika iestudēta pašdarbības teātra izrāde, starpkaru periodā darbojās izglītības biedrība "Rīts" un Atturības biedrība "Ausma". No 1922. gada skolā mācības notika pēc Lietuvas Republikas Izglītības ministrijas programmas, bet latviešu valodā. Līdz ar mācītāja Gustava Rauskiņa pārcelšanos uz Eltišķiem kopienas latviskais gars tikai stiprinājās.
II Pasaules kara laikā G. Rauskiņš dzīvoja Liepājā, kalpoja gan Eltišķos, gan Liepājā un palīdzēja kara bēgļiem. Frontei tuvojoties, kopā ar māti un mātes māsu viņi mēģināja doties bēgļu gaitās, bet ceļš no Eltišķiem līdz Liepājai ar kājām ejot bija pārāk garš un uz pēdējo kuģi viņi nepaspēja.
Padomju okupācijas varas iestādes 1945. gada 26. decembrī mācītāju Rauskiņu arestēja, notiesāja uz 10 gadiem un izsūtīja uz Sibīriju. Par ieganstu mācītāju arestēt un notiesāt varēja kļūt jebkas: kontrrevolucionāras literatūras glabāšana, mazākās saiknes ar partizāniem, pretpadomju runas vai domas. Pirmais luterāņu mācītājs, ko padomju vara notiesāja un izsūtīja trimdā, bija Gustavs Rauskiņš. Dzīvojot Liepājā, viņš vietējā laikrakstā uzrakstīja trīs rakstus, kurus padomju vara traktēja kā pretpadomju. Tieši šie raksti kļuva par galveno ieganstu priestera notiesāšanai un izraidīšanai. Viņam tolaik tika piespriests visizplatītākais sods – desmit gadi nometnē. Pēc desmit Sibīrijā, Taišetas apgabalā pavadītiem gadiem, mācītājs Rauskiņs atgriezās Lietuvā un turpināja kalpošanu Eltišķu draudzē.
Mācītājs Gustavs Rauskiņš mira Eltišķos, Lietuvā, 1979. gada 18. martā.