Ādams Butuls

Ārsts un sabiedrisks darbinieks 

Ādams Butuls dzimis 1860. g. 5. decembri (23. novembrī pēc veca stila) Valtenberģu pagasta Liel-Sīmaņu mājās Viļuma un Lienes Buttuļu ģimenē.

Jau trīs gadu vecumā zaudējis tēvu, Ādams sava mūža astotā gadā pārcēlās ar māti uz dzīvi Gūtiņmuižā, Iļģuciemā (aiz Baltās muižas) kur mātes brālis strādāja pie šīs muižas īpašnieka Popova par dārznieku. Labsirdīgais Popovs vērsa uzmanību uz možo zēnu un gada laikā
pats iemācīja viņu krieviski lasīt un rakstīt, pēc tam ievietoja, pa daļai ar saviem līdzekļiem, pareizticīgās Pētera-Pāvila brālības elementārskolā Rīgā, bet pēc tās kursa beigšanas viena gada laikā — tikko atvērtajā Aleksandra ģimnāzijā. Te sākumā programmā bija ievesta arī latviešu valoda, un šīs valodas skolotājs bija neviens cits, kā sirmais latv. zinātnieks un dedzīgais patriots Kaspars Biezbārdis, bet reliģiju mācīja Hugenbergers, pazīstamā Kārļa Hugenbergera dēls. Jaunais Butuls te sākumā bija vienīgais latvietis-luterānis, un Ādamam daudz jāpateicas šiem diviem vīriem, kuri ziedoja viņam daudz laika.

Deviņos gados pabeidzis ģimnāzijas kursu, Ādams aizbrauca uz Freiburgu (Dienvidvācijā) studēt un būt reizē par mājskolotāju sava labvēļa Popova bērniem.

1880. gadā Ādams dodas studēt medicīnu uz Maskavu, kur viņš tūliņ stājas ciešos sakaros ar turienes tautiešiem. No 600 studentiem - mediķiem tikai 16 apdāvinātākie dabūja valsts stipendijas, un to starpā bija arī Butuls. Četros gados viņš spīdoši absolvēja universitātes medicīnas fakultāti un tika uzaicināts gatavoties uz profesūru. Maskavas tautieši tomēr viņam ieteica labāk doties uz Rīgu un ņemt dalību turienes sabiedriskā dzīvē, jo mācīti spēki dzimtenē vairāk vajadzīgi kā svešumā. Dr. Ādams Butuls tam paklausīja un nenožēloja.

1885. g. viņš apmetās uz dzīvi Āgenskalnā kā pirmais un toreiz vienīgais latviešu tautības ārsts. Viņa dzīvoklī drīz vien sāka plūst visu tautību un aprindu slimnieki. Dzīvoklis kļuva arī par sapulces vietu apspriedēm par latviešu sabiedriskām vajadzībām, pie kam Dr. Butuls ar
savu praktisko gaišo prātu un organizatora spējām dabiski izvirzījās vadītāja lomā. Jau studenta gados viņš bija rakstījis latviešu un krievu laikrakstos par kuģniecības, izglītības un skolas jautājumiem, un turpināja to darīt visu mūžu. Zinātniskā nolūkā ilgāku laiku uzturējies Vīnē un Prāgā un daudz ceļojis pa Vakar-eiropu.

1886. g. iestājās kuģniecības b-bā "Austra" un pirmos 2 gados bija tās revīzijas komisijas
un pēc tam valdes priekšsēdētājs.

1886.—89. g. bija viens no "Dienas Lapas" līdz-izdevējiem un vadītajiem. Ilgus gadus bija Rīgas Latviešu biedrības runasvīrs un 6 gadus (1889—1895) viņas Derīgu grāmatu nodaļas priekšnieks. Šajos 6 gados viņš reorganizēja minēto nodaļu pēc čehu parauga un tās darbība bija ārkārtīgi rosīga- tautā tika laistas ap 200 lētu un derīgu grāmatu.

1889. g., nostiprinot savas pozīcijas, Dr. Butuls kļuva par Vidzemes guberņas valdes, gubernatora kancelejas kā arī Filantropiskās biedrības uzturēto nespējnieku patversmju ārstu. Pēdējo amatu ilgus gadus izpildīja bez kādas atlīdzības, saņemot vien morālo gandarījumu, ka viņam bija dota atļauja biedrības klīnikās ievietot bezmaksas ārstēšanai arī
trūcīgus latviešus.

1908. g. kopā ar G. Kempeli, I. Dāvi u. c. viņš nodibināja Latviešu izglītības biedrību, kuras priekšnieks viņš bija.
Šī b-ba daudz rūpējusies par latviešu skolām un bērnu kolonijām, sevišķi par latviskām vidusskolām.

Pēc Pirmā pasaules kara sākuma 1915. gada augustā darbojās Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejas brīvprātīgo pieņemšanas komisijā. Viņa vadītā Latviešu izglītības biedrība 1915. gadā Krievijas Impērijas valdībai iesniedza lūgumu dibināt vispārējās vidējās izglītības iestādes ar latviešu mācību valodu, 1916. gada janvārī šāda atļauta tika saņemta.

1917. g., vācu okupācijas varas laika, viņš ierosināja Latvijas universitātes nodibināšanas vajadzību, studējošās jaunatnes organizēšanu un latvisko akadēmisko spēku aicināšanu atgriezties Latvijā. Biedrības Augstskolas sekcija Dr. Butuļa vadībā noorganizēja valodu
kursus un attīstīja ļoti intensīvu darbību, noturot katru nedēļu sēdes, kurās piedalījās visi dedzīgākie latviešu patrioti, arī jaunatne. Vācu okupācijas vara beidzot aizliedza ikvienu pulcēšanos biedrības telpās un priekšnieku Dr. Butulu sodīja ar 500 marku naudas sodu.

Bēgļu laikā(1915.-1918.) Dr. Butuls bija Baltijas bēgļu komitejas sanitārās nodaļas vadītājs, dibināja kara slimnīcas, lazaretes un bēgļu apgādāšanas punktus.

Pēc Februāra revolūcijas 1917. gada pavasarī Butuls bija viens no Latvijas Neatkarības partijas dibinātajiem, Latvijas Tautas padomes loceklis 1918. gadā.

Tūliņ pēc Latvijas valsts nodibināšanas Augstskolas sekcija savu darbību atkal enerģiski atjaunoja, bet jau pēc viena mēneša viņai nācās savus darbus komunistu uzbrukuma dēļ pārtraukt. Kad Rīgā atgriezās Pagaidu valdība, tās ministri Dr. M. Valters un Spr. Paegle Pagaidu valdības vārdā izteica Latv. izglītības biedrībai siltu pateicību par to lielo darbu, ko
viņa darījusi.

Dr. Butuls daudz rūpējies arī par ievērojamu latviešu piemiņas godināšanu. Pēc Krišjāņa Valdemāra nāves viņš nodibināja K. Valdemāra piemiņas komiteju un bija tas priekšnieks. Viņš bija arī Jāņa Poruka piemiņas komitejas un Andreja Pumpura biedrības priekšnieks.

1919. gada augustā Dr. Butuls piedalījās Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes organizēšanā, no 1932. gada bija Lībiešu draugu biedrības priekšsēdis.

1926.gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (3. šķiru).

1937. g. piešķirts LU Goda doktora nosaukums.

Dr. Ādams Butuls miris 1938. gada 14. decembrī Rīgā, 78 g. vecumā.

Apglabāts Rīgā, Meža kapos, Mārtiņa draudzes nodalījumā.

1939. gadā, pēc viņa testamenta Zooloģijas muzejam tika nodota viņa jūras gliemju kolekcija. LU Muzeja Zooloģijas kolekciju ekspozīcijā ir apskatāma lielākā daļa no Dr. Ā. Butuļa dāvinājuma. Tas dod iespēju studentiem, skolēniem un visiem interesentiem iegūt priekštatu par jūras gliemju sugu daudzveidību